Testēšanu ar radiogrāfiju (RT) izmanto atsevišķu detaļu vai savienojumu īpašību noteikšanai, kas parādās, kā biezuma vai fiziskā blīvuma atšķirības, salīdzinājumā ar apkārtējo materiālu. Lielās atšķirības ir vieglāk pamanāmas, nekā mazās.
Kopumā, testēšana ar radiogrāfiju var noteikt tikai tās atšķirības, kas ir ievērojamas biezuma virzienā, kas paralēls radiācijas staram. Tas nozīmē, ka procesa spēja noteikt plakanās indikācijas, piemēram, plaisas ir atkarīga no pareizās, testam izmantojamās detaļas orientācijas pārbaudes laikā. Indikācijas, piemēram, tukšumi un ieslēgumi, kurām ir izmērāms biezums visos virzienos, var identificēt kā garas, ja vien tās nav pārāk mazas, salīdzinājumā ar detaļas biezumu. Kopumā, atšķirības, kas uzrāda 1% vai vairāk rentgena staru absorbcijas starpību, salīdzinot ar apkārtēja materiāla blīvumu, var atklāt.
Lai gan nav ierobežojumu uz iekšējo nepinību atklāšanu, testēšana ar radiogrāfiju un testēšana ar ultraskaņu ir divas, pamatā lietojamās nesagraujošās testēšanas metodes, ar kuru palīdzību var sekmīgi atklāt nepilnības, kas ir pilnīgi iekšējās un atrodas krietni zem virsmas daļas. Katrai metodei ir savi plusi iekšējo nepilnību atklašanai, testēšana ar radiogrāfiju ir efektīvāka, ja indikācija nav plakana, bet testēšana ar ultraskaņu ir efektīvāka, ja indikācija ir plakana. Salīdzinājumā ar citām, parasti izmantojamām nesagraujošās testēšanas metodēm (piemēram, magnētisko daļiņu, penetrācijas, un virpuļstrāvas), testēšanai ar radiogrāfiju ir trīs galvenās priekšrocības:
* Spēja konstatēt iekšējās nepilnības
* Spēja konstatēt būtiskas atšķirības sastāva
* Pastāvīgā inspekcijas izejošo datu ierakstīšana